Tāpat kā daudzu citu tiesību institūtu, tā arī izlīguma institūta aizsākumi meklējami aiz mūsu valsts robežām. Par vienu no senākajām izlīguma procedūrām var uzskatīt ASV pastāvošo darījumu par nodarījumu, kur tā pirmsākumus var meklēt vairāk kā 100 gadus atpakaļ.[1] Ja iepriekšminēto darījumu par nodarījumu varētu uzskatīt par izlīguma pirmsākumu, tad par modernu izlīguma institūtu ir vērts runāt no 20. gadsimta 70. gadu sākuma, kad Kanādā tika īstenota pirmā upura un likumpārkāpēja samierināšanas programma.[2]

Latvijā līdz šim likumos nav iestrādāta izlīguma definīcija, bet krimināltiesību teorijā izlīgums tiek skaidrots kā brīvprātīga vienošanās starp noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu un cietušo, kurā noziedzīgā nodarījuma izdarītājs atzīst savu vainu, savukārt, cietušais atzīst, ka turpmāku pretenziju pret noziedzīga nodarījuma izdarītāju viņam nav. Jāpiebilst, ka izlīgums starp cietušo un apsūdzēto atzīstams par tiesiski noslēgtu tikai gadījumos, kad tas noslēgts labprātīgi. Šajos gadījumos apsūdzētam sava vaina noziedzīgā nodarījumā jāatzīst, savukārt, cietušai personai jāatzīst, ka viņam vairs nav nekādu pretenziju pret noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu. Nevar izlīgt par to, ko persona uzskata, ka nav izdarījusi. To varētu skaidrot arī kā vienu no iespējām taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam, kas lielākoties jāvērtē pozitīvi.[3]

Stājoties spēkā esošai KL redakcijai no 2013.gada 1.aprīļa, likumdevējs parūpējies, lai cietušā intereses tiek papildus aizsargātas, jo, lai izlīgums kalpotu par pamatu noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas atbrīvot no kriminālatbildības, jāņem vērā papildus kritēriji. Saskaņā ar KL 58.panta otro daļu, personu, kas izdarījusi kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, izņemot noziedzīgus nodarījumus, kuru rezultātā iestājusies cilvēka nāve, var atbrīvot no kriminālatbildības, ja ir izlīgums ar cietušo vai viņa pārstāvi un persona pēdējā gada laikā nav tikusi atbrīvota no kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, noslēdzot izlīgumu, un pilnīgi novērsusi ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu vai atlīdzinājusi nodarīto zaudējumu.[4] Lai arī šādi izteikta norma palielina cietušās personas interešu aizsardzību, šādu kritēriju ieviešana nemotivēs noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu izlīgt ar cietušo pusi, jo uz izlīguma pamata to vairs nevarēs atbrīvot no kriminālatbildības, ja tā būs izdarījusi vēl vismaz vienu noziedzīgu nodarījumu pēdējā gada laikā. Ja iepriekš cietušā intereses nebija pietiekoši aizsargātas, tad šobrīd principā veidojas situācija, ka izlīguma institūtam daļēji zūd tā sākotnējā jēga – paātrināt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu un samazināt izmaksas. Lai arī šāda kritērija ieviešana tiek uzskatīta kā izlīguma noslēgšanas nosacījumu konkretizēšana, lai izlīguma procedūru nebūtu iespējams izmantot ļaunprātīgi[5], tomēr tā ierobežo izlīguma institūta pielietošanas iespējas. Minētā persona varēs cerēt uz to, ka izlīgums tai varētu kalpot kā atbildību mīkstinošs apstāklis, kas nekādā gadījumā neveicinās ātrāku un efektīvāku krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

Izlīgumam būtiska ir arī tā forma un saturs, tomēr šobrīd ne KL, ne KPL nav ietverts skaidrojums par to, kādām būtu jābūt izlīguma kā darījuma būtiskām sastāvdaļām. No KPL 381.panta trešās daļas izriet, ka izlīgumā norāda, ka tas noslēgts labprātīgi, puses saprot tā sekas un kādi ir tā nosacījumi, izlīgumu pievieno krimināllietai.[6] Šāds vispārīgs regulējums, procesā iesaistītajām personām dod rīcības brīvību izlīgumā iekļaujamo būtisko sastāvdaļu izvēlē.

Civillikuma Saistību tiesību daļā (1881.-1891.) skaidrota izlīguma būtība un sekas. No CL 1881.panta izriet, ka izlīgums ir līgums, ar kuru tā dalībnieki kādu apstrīdamu vai kā citādi apšaubāmu savstarpēju tiesisku attiecību, savstarpēji piekāpdamies, pārvērš par neapstrīdamu un neapšaubāmu.[7] Šis aspekts norāda uz pušu abpusēju gribu savstarpēji izlīgt. Tam jābūt par izlīguma pamatu – pušu labprātīga griba savstarpēji vienoties. Bez šīs labprātīgās gribas izlīgums zaudē savu mērķi kriminālprocesā - taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu.

Tā arī CL 1884.pantā minēts, ka izlīguma sekas ir tās, ka izlīdzējs atteicas no savas prasības un tās vietā iegūst no izlīguma izrietošo prasījumu.[8] No minētā secināms, ka cietušais, noslēdzot izlīgumu, ir tiesīgs tajā ietvert noteikumus, kas būs par pamatu izlīgumam un, otrai pusei, lai izlīgums stātos spēkā, tie būs obligāti.

CL 1889.pants paredz, ka izlīgumam, kas tikai nodomāts, bet nav vēl noticis, nav nekāda spēka, un cerībā uz tā noslēgšanu izdarītai piekāpībai nav nekāda pierādījuma spēka pret piekāpušos.[9] Izrietoši no šī apstākļa vērts minēt to, ka izlīgumam nepieciešama obligāta rakstveida forma. Tikai rakstveidā noslēgts izlīgums būs atbilstošs cietušās personas interesēm kriminālprocesā.

Visbeidzot CL 1891.pantā minēts, ka, ja izlīgums noslēgts viltus vai spaidu ietekmē, tad to var apstrīdēt[10]. Attiecībā uz apstākli, kad izlīgums noslēgts izmantojot neleģitīmas metodes, KPL rīcība ir paredzēta. Tā KPL 379.panta ceturtā daļā minēts, ka izbeigt kriminālprocesu uz izlīguma pamata nedrīkst, ja ir iegūtas ziņas, ka izlīgums panākts draudu vai vardarbības rezultātā vai izmantojot citus prettiesiskus līdzekļus. Kā viens no risinājumiem šādā gadījumā ir KPL 378.pantā minētais, ka procesuāli pilnvarota persona izbeigtu kriminālprocesu vai pret personu izbeigtu kriminālvajāšanu var atjaunot, atceļot lēmumu par izbeigšanu, ja konstatēts, ka tā pieņemšanai nebija likumīga pamata, vai ja atklāti jauni apstākļi, kuri nebija zināmi procesa virzītājam lēmuma pieņemšanas brīdī un kuriem ir būtiska nozīme lēmuma pieņemšanā. Šādā gadījumā pirmstiesas kriminālprocesu un kriminālvajāšanu var atjaunot, ja nav iestājies kriminālatbildības noilgums.[11]

Lai paplašinātu izlīguma institūta piemērošanas iespējas un sabalansētu pušu tiesības un pienākumus, likumā jāiestrādā iespēja procesa virzītājiem izbeigt kriminālprocesu, atbrīvojot personu no kriminālatbildības uz izlīguma pamata, arī gadījumos, kad cietušajam radītais kaitējums vai nodarītais zaudējums nav atlīdzināts pilnībā. Šāda iespēja jāpiešķir gadījumos, kad izlīgums starp personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un cietušo noslēgts pie zvērināta notāra, kur izlīgums pakļauts bezstrīdus piespiedu izpildei civilprocesuālā kārtībā.

Par pamatu cietušās personas interešu aizsardzībai var kalpot arī Civillikumā noteiktie saistību nodrošināšanas mehānismi – ķīlas tiesība un hipotēka. Ja cietušais, izlīgstot ar noziedzīgo nodarījumu izdarījušo personu, ir guvis pārliecību, ka ar minētiem nodrošinājuma līdzekļiem tam radītais kaitējums tiks atlīdzināts, tad procesa virzītājam jāpiešķir iespēja pret personu kriminālprocesu izbeigt, atbrīvojot to no kriminālatbildības uz izlīguma pamata.

Iepriekš tekstā minētās likuma nepilnības būtu jānovērš un par atbilstošiem varētu uzskatīt sekojošus likuma grozījumus:

-   Krimināllikuma 58.panta otro daļu izsakot sekojoši: „Personu, kas izdarījusi kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, izņemot noziedzīgus nodarījumus, kuru rezultātā iestājusies cilvēka nāve, var atbrīvot no kriminālatbildības, ja ir izlīgums ar cietušo vai viņa pārstāvi un persona pēdējā gada laikā nav tikusi atbrīvota no kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, noslēdzot izlīgumu, un novērsusi ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu radīto kaitējumu vai atlīdzinājusi nodarīto zaudējumu pilnīgi vai daļēji, ja izlīgums starp personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un cietušo taisīts pie zvērināta notāra notariālā akta formā.”

-   Krimināllikuma 58.panta 21.daļu izsakot sekojoši: „Ja persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, cietušajam radīto kaitējumu vai nodarīto zaudējumu atlīdzinājusi daļēji, turpmākā atlīdzināšana notiek civiltiesiskā kārtībā.”