Atbilstoši Komerclikuma 169. panta pirmajai daļai “Valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam.”. Saskaņā ar Komerclikuma 169. panta otro daļu “Valdes un padomes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai.”. Komerclikuma 169. panta trešā daļa nosaka, ka “Valdes un padomes loceklis neatbild saskaņā ar šā panta otro daļu, ja pierāda, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.”. Saskaņā ar Komerclikuma 169. panta ceturto daļu “Valdes un padomes loceklis neatbild par sabiedrībai nodarīto zaudējumu,ja viņš rīkojies labā ticībā dalībnieku sapulces likumīga lēmuma ietvaros. Tas, ka padome apstiprinājusi valdes rīcību, neizslēdz valdes locekļu atbildību sabiedrības priekšā.”.
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 7. jūnija spriedumā lietā Nr. C39072411 (SKC-7/2016) (turpmāk – Spriedums) nostiprināts princips, ka “Komerclikuma 169. pants neparedz pienākumu sabiedrībai pierādīt valdes (padomes) locekļa vainu, bet, gluži pretēji, tas noteic šīs amatpersonas vainas prezumpciju. Atbildība neiestājas vienīgi tad, ja valdes (padomes) loceklis pierāda, ka attiecīgajā situācijā ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, respektīvi – nav pielaidis pat vieglu neuzmanību.”.
Maksātnespējas procesa administratoram, kurš cēlis prasību pret valdes un/vai padomes locekli, ir jāpierāda:
- sabiedrībai (kreditoru kopumam) nodarīto zaudējumu fakts un apmērs;
- cēloniskais sakars starp zaudējumiem un valdes un/vai padomes locekļa rīcību;
- kā šie zaudējumi ir samazinājuši kreditoru prasījumu apmierināšanas iespējas maksātnespējas procesā.
Valdes un padomes loceklis var atbrīvoties no civiltiesiskās atbildības, pierādīdams savas rīcības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka kritērijiem. Ja valdes loceklis, izpildot viņam uzticētos sabiedrības vadīšanas uzdevumus, rīkojas pretēji normatīvo aktu prasībām, piemēram, pieļaujot būtiskus likuma “Par grāmatvedību” normu pārkāpumus, šo noteikumu neievērošana kvalificējama kā kapitālsabiedrības valdes pārkāpums, kas ir pretrunā krietna un rūpīga saimnieka rīcībai. Apstāklim, ka valdes vai padomes loceklis nav rīkojies ļaunprātīgi, nav tiesiskas nozīmes, jo atbildība iestājas par katru, tostarp vieglu neuzmanību.
Ar Spriedumu mainīta judikatūra, atkāpjoties no līdzšinējām judikatūrā izteiktajām atziņām, ka “Valsts ieņēmumu dienesta aprēķinātās valsts budžetā iemaksājamās naudas summas (nodokļu parāds, nokavējuma vai soda nauda), kuru samaksa nav veikta kapitālsabiedrības maksātnespējas dēļ, neveido sabiedrības tagadējās mantas samazinājumu, kas ir šķērslis maksātnespējīgā uzņēmuma pret valdes locekli celtās prasības par zaudējumu atlīdzināšanu apmierināšanai. Naudas līdzekļi, kas nepieciešami iepriekšējā mantiskā stāvokļa atjaunošanai, ir kritērijs, pēc kura iespējams noteikt, kādā apmērā ir noticis cietušā esošās mantas samazinājums, proti, kādā apmērā mantas īpašniekam nodarīti zaudējumi tagadējās mantas samazinājuma veidā. Tāpēc apstāklim, vai norādītais stāvoklis reāli ticis atjaunots, cietušajam veicot attiecīgus mantiskus ieguldījumus, nav izšķirošas nozīmes, un tas nevar būt pamats tiesību aizskārēja atbrīvošanai no civiltiesiskās atbildības jeb zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma. Respektīvi, mantas sastāvā ietilpstošo aktīvu samazinājums (tostarp VID aprēķinātās valsts budžetā iemaksājamās naudas summas, kuru samaksa nav veikta kapitālsabiedrības maksātnespējas dēļ) ir uzskatāms par mantisku pametumu Civillikuma 1770. panta izpratnē. Līdz ar to saistību apmēra palielināšanos, ko izraisījis tiesību pārkāpums, nevar traktēt kā priekšā stāvošu zaudējumu, kas nav jāatlīdzina.”.
