2017.gada 1.janvārī stājās spēkā jauns regulējums lietu tiesībās – apbūves tiesības, papildinot Civillikuma lietu tiesību daļas trešo A nodaļu ,,Apbūves tiesība”. Apbūves tiesība ir ar līgumu piešķirta mantojama un atsavināma lietu tiesība celt un lietot uz sveša zemes gabala nedzīvojamu ēku vai inženierbūvi kā īpašniekam šīs tiesības spēkā esamības laikā. Apbūves tiesības izmantošana varētu būt īpaši aktuāla komercdarbības veicējiem tādu nedzīvojamu ēku būvniecībai, kuras tehniskās attīstības dēļ tiek pārbūvētas salīdzinoši neilgā laikā (degvielas uzpildes stacijas, angāri u.tml.), kā arī teritorijās, kurās ir ierobežota zemes atsavināšana (ostās, speciālajās ekonomiskajās zonās u.tml.). Civillikums ierobežo tikai apbūves tiesības minimālo termiņu, kurš nedrīkst būt īsāks par 10 gadiem. Apbūves tiesības līguma termiņš atkarīgs no pušu vienošanās, ievērojot apbūves tiesības minimālo termiņu. Puses savstarpēji vienojas, vai apbūves tiesība ir bezatlīdzības vai par to tiek paredzēta atlīdzība. Apbūvei nepieciešamais zemes gabals tiek noteikts, ievērojot būvniecības un citu likumu prasības. Apbūves tiesību var atsavināt, kā arī apgrūtināt ar lietu tiesībām, ja tas nav noteikti aizliegts ar līgumu par apbūves tiesības piešķiršanu. Apbūves tiesība ietilpst apbūves tiesīgā mantas sastāvā un uz to var tikt vērsta piedziņa (apbūves tiesības atsavināšana piedziņas vēršanas pret parādnieka mantu ietvaros Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā). Uz Apbūves tiesību nav attiecināmas pirmpirkuma tiesības un izpirkuma tiesības. Beidzoties apbūves tiesības līguma termiņam, apbūves tiesība izbeidzas un nedzīvojamā ēka vai inženierbūve, kas uzcelta uz apbūves tiesības pamata, tiek pievienota zemes īpašnieka zemes īpašumam. Puses apbūves tiesības līgumā var vienoties, ka apbūves tiesīgajam ir pienākums pirms apbūves tiesības līguma termiņa beigām atbrīvot zemesgabalu no nedzīvojamās ēkas vai inženierbūves.