2013.gada 1.aprīlī spēkā stājās apjomīgi un būtiski grozījumi Krimināllikumā (turpmāk tekstā KL), kas paredz jaunu kriminālsodu politiku. KL jaunās redakcijas sankcijas papildinātas ar alternatīviem sodiem- piespiedu darbu un naudas sodu-, tādā veidā sniedzot tiesnešiem iespēju kombinēt sodus un biežāk piemērot ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodus. Tāpat samazinātas sodu maksimālās un minimālās robežas. KL jaunā redakcija ir liels solis ceļā uz Eiropas Savienības tiesību harmonizēšanas procesu, taču tas ir tikai sākums intensīvam tiesnešu darbam tiesību normu piemērošanas jomā, lai iedzīvinātu jaunās tiesību normas praksē.
Saskaņā ar KL 35.pantu redakcijā līdz 01.04.2013. kriminālsoda leģitīmais mērķis bija vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Ar KL jauno redakciju pilnveidota KL 35.panta otrā daļa, saskaņā ar kuru soda mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību; atjaunot taisnīgumu; sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu; resocializēt sodīto personu; panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
„Noziegums noliedz tiesības, sods noliedz noziegumu.” [1] Līdz ar to pēc soda izciešanas NN izdarītājs būtu jāatgriež stāvoklī, kāds tas bijis pirms noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, jo persona sabiedrības interesēs jau ir izcietusi likumā noteikto sodu. Tādejādi persona, kas nodarījusi NN, pēc soda izciešanas būtu jāintegrē sabiedrībā un pilnvērtīgi tā jāiesaista visos sabiedriskajos procesos.
Kā pozitīva iezīme ir tiesību doktrīnā paustā atziņa, ka personai nepiemērojot brīvības atņemšanas sodu, bet paredzot alternatīvus pamatsodus līdzās brīvības atņemšanas sodam, tiktu sasniegts ne tikai soda mērķis, bet arī tiktu sniegta iespēja likumpārkāpējam strādāt, līdz ar to maksāt valstij nodokļus, nevis tērēt valsts, tas ir citu nodokļu maksātāju, naudu. (..) Pamatojums alternatīvu pamatsodu ieviešanai meklējams tajā, ka: 1) tiesām radītu papildu manevru iespējas piemērot taisnīgāko sodu; 2) personas atrašanās brīvībā valstij izmaksātu ievērojami mazāk; 3) personas atrašanās brīvībā dotu papildu ieguvumus nodokļu, darba tirgus u.c. aspektu veidā; 4) nerastos grūtības ar personas resocializāciju, jo apšaubāms ir uzstādījums, ka persona ieslodzījuma vietā kļūs sabiedrībai nekaitīgāka. [2]
Saprotot noziedzīgu nodarījumu kā netaisnīgumu, ko radījusi pārkāpēja darbība vai bezdarbība, ikvienā konkrētā gadījumā ir svarīgi izvēlēties un piemērot pārkāpējam tādu sodu, kas ir samērīgs un maksimāli atbilst cietušā, sabiedrības un arī pārkāpēja interesēm. [3] Samērīguma principu būtiski ir integrēt KL sankcijās, nosakot krimināltiesiskās represijas veidu un mēru un samērojot to ar sabiedriskās drošības interesi. Soda sankciju ietekmē NN kaitīgums un bīstamība. Savukārt, jo lielāks kaitīgums personai vai sabiedrības interesēm, jo smagāk būtu klasificējams NN. Tādējādi, lai ievērotu samērīguma principu, pirmkārt, personas tiesību aizskārumam jāatbilst izdarītā pārkāpuma smagumam un, otrkārt, sankcijai jāatbilst pārkāpuma smagumam.
KL grozījumi ir ieviesuši alternatīvu līdzekļu esamību, kuri pamattiesības aizskar mazāk: samazinātas sodu maksimālās un minimālās robežas un ieviesta plašāka sodu diferenciācija, krimināllikuma sankcijas papildinot ar alternatīviem sodiem- piespiedu darbu un naudas sodu.
